Kāpēc demokrātija nestrādā?

Izlasot Ministru Prezidenta paziņojumu un The Economist rakstu par Latviju (visai spēcīgs apakšvirsraksts, starp citu*), pirms gulēt iešanas parakājos bišķi dziļāk un tas man atsauca atmiņā arī dažas BD atziņas.

Aleksis Tokvlis ("Demokrātija Amerikai") 19. gs. sākumā runāja, ka par attīstītu pārvaldi un demokrātiju var runāt tur, kur pilsoņi spējīgi pārvaldīt teritoriju pat tad, ja vienā dienā viņi pamostās, saprotot, ka viņu teritoriju pārvaldošie cilvēki ir prom. Un nenāks vairs atpakaļ. Tāda gadījuma iedzīvotāji ar spējām, kuras tie ieguvuši iesaistoties nevalstiskās kustībās, vēsi pilda pārvaldes funkcijas. Protams, pastāv atšķirība starp globalizācijas laiku un19. gs. štatu pašpārvaldēm, bet princips, ka pilsoniskās iesaistīšanās aktivitātes attīsta iedzīvotāju spējas, veido vienotas vērības, kā rezultātā arī- spēcīgu valsti, kļūst skaidrs.

Kāpēc vienā sabiedrībā cilvēki brīvi var kooperēties, bet citās tas sagādā problēmas? Nepiespiesti iesaistīties cilvēki var tikai tad, ja viņi uzticās cilvēkam, ar kuru nākas sadarboties. Laikā, kad R-Eiropas valstis stiprināja savstarpējo uzticēšanos uz plašiem ideāliem veidotās grupās, Latvijā bija aizliegts veidot brīvprātīgas un vienojošas aktivitātes. Aizliegums toties spēcināja attiecības šaurā ģimeņu, radu un tuvāko draugu lokā. No PSRS laika tas pazīstams kā blats.

Pašreiz valstī strādā kaudze ar ierēdņiem, reprezentatīvām personām un valsts pārvaldes darbiniekiem. Neviens no viņiem (ar retiem izņēmumiem) nav dzimuši pēc 1991. gada. Tas nozīmē, ka neveinam no viņiem tā īsti nemaz nav bijusi iespēja sevi asociēt ar ko vairāk kā savu ģimeni un radiem, jo gluži vienkārši pastāvošā valdība to neļāva.

Identitāte, kas ir parādības par mūsu asociācijām un uztveri par apkārti, nostiprinās 12-18 gados, kad, vērojot apkārtējo paradumus, mēs beidzot paši arī nostiprinām savu uztveri par par to, kas mēs esam, un kā mums jārīkojas attiecīgajā situācijā. Tad arī tiek pārņemti tādi paradumi, kā kontatkēšānās un saskarsme ar citiem, kas lielā mērā attiecināms uz līdzdalību. Acīmredzot 18 gadi nav bijis pietiekams laiks, lai līdzdalības paradumi mainītos, uzticēšanas būtu plašāka kā tikai savā ģimenes lokā un tiktu izveidota plašāka identitāte, kuras pamatā ir kooperējošas aktivitātes un kopīgs labums. Tā rezultātā ir šauri ģimenes un radu sakari, korupcija un blats.

Ir buntīte ar cilvēkiem, kas nav pieredzējuši, nedz blatus, nedz aizliegumu būvēt brīvprātīgas aktiviātes. Gan Latvijā reiz izaugs sabiedrība, kas, valdībai aizejot mājās, varēs vadīt valsti.

Nenoliedzami spiežu uz to, ka kolektīva uz vienotu mērķi balstīta rīcība ir pamatā attīstībai. Jūtieties brīvi, nepiekrist viedoklim!

Priekā, par nākotni!

* Vultures are circling over Latvia

Jelgavas turnīra rezultāti

Nesen noskatījos interviju ar Malcom Gladwell, kura grāmata Outliers skaidro to, kāpēc dažiem cilvēkiem izdodas sasniegt daudz vairāk, bet citiem ne tik daudz. Pamatbūtība ir par to, ka ne vienmēr izšķirošs ir talants, drīzāk, darbs, patika un apkārtējā vide. Lietas būtību vajadzētu paturēt prātā gan debatējot par izglītību un citiem attīstības jautājumiem, gan domājot par debašu kluba attīstību.


Tiesa tas, ko klausijos bija pavisam cits BBC audioieraksts, bet idejas ieskatam šī arī der!

Esmu arī es ticis pie Jelgavas turnīra rezulātiem. Lai excel documenta skatīšanās nebūtu tik vienmuļa, ievietoju arī dziesmiņu, kas raksturoja turnīru un, kas zi, varbūt Device mūziķi varētu atbalstīt arī turmpāk. Kādam ir iebildumi? :)

Nobeidzot, kaut kas nopietnāks. Vienkāršā valodā rakstīts materiāls.Logical Fallacies - Arguments driven by emotion

Vai katra nākamā paaudze paliek arvien dumjāka?

Droši vien ne vienu reizi vien ir nācies dusmoties vai šokēties par perversām, netradicionālām jauniešu darbībām, kas nenoliedzami noved pie secinājuma par to, ka indivīda brīvība, kas ļauj katram apmierināt dzīvnieciskās tieksmes, nākusi tikai par ļaunu inidvīda attīstībai. Secinājums ir nepārprotmas - ka katra nākamā paaudze kļūst arvien stulbāka!

The Ekonomist debašu sērijā tieši šobrīd notiek debate par šo tēmu. Rezolūcija: This House belives that in its appetite for culture, the world is more wising up, than it is dumbing down. Kā jau var noprast debate ir par kultūras attīstību un arī to kā internets to ir ietekmējis. Opozīcija vairāk koncentrējas uz pašreizējās situācijas apskatu par stubajiem jauniešiem, kas, lai arī mācās augstskolā, neprot lastīt pasaules karti un to, ka izglitības pieejamības vairākumam ir sabojājusi izglītības kvalitāti kopumā. Būtībā uzskatot, ka apetīte pēc kultūras nav augusi, kas arī atsaucās dumjošanos (likās interesants tūlkojums - dumbing down:))

Savukart, pozicija uzskata, ka ar vien vairāk jauniešu un pieaugušie sāk interesēties par kultūru. Argumenti balstās uz informācijas pieejamību, ko radījis internets un inoformācijas ir pieejamība visiem, kas to vēlas iegut. Classic FM, International Herald Tribune, kuru apmeklētāju loks ir audzis līdz ar interneta izplatību, ir tikai daži piemeri izglītotām masām. Tā pat arī notiekošā online debate ir piesiatījusi neskaitāmus "līdzisekotājus", kas bez interneta klātbūtnes nekad nebūtu iesaistījušies, jo gluži vienkārši - viņiem nebūtu tādas iespējas. Tas, ko pozīcijas pārstāvis, Inteligent Life redaktors (ieteiktu izlasīt viņa pozīciju), apgalvo, ir, ka gudrība ir izplatījusies caur informāciju, kas tagad ir pieejama visiem, kas to vēlas. Kaut vai tas, ka blogi piedāvā izpaust savas domas, kas ir ekvivalents literatūrai, un, ja agrāk rakstīšanu varēja uzskatīt par elitistu parādību, tad pašreiz visiem ir dota iespēja izpausties, tikt kritizētām un savas sajūtas rādīt pasaulei tikai ar pāris darbībām.

Un kā jums liekas, mēs esam stulbāki, nekā mūsu senči un vai pašreiz sīči, būs stulbāki par mums? Es zinu, ka Kriksim točna bija viedoklis! :)

Tiekamies debašu sesijā pavisam drīz.

Zini ko spēj vai spēj, ko zini?

Laimīgu Jauno gadu un visu pārējo.

Ņemot vērā to, ka tikko ir iesācies jauns gads, debašu sesijas vēl nav atsākušās un visi cenšas palēnām iešūpoties, es vēlējos padalīties ar Jums un pajautāt Jūsu viedokli par vienu diezgan filosofisku domu, par kuru nācās dzirdēt šo dienu laikā.

Pēc Jūsu domām, kas ir svarīgāk priekš indivīda attīstības, kas, protams, var novest pie sabiedrības attīstības.

Kas ir svarīgāk, apzināt savas reālās spējas, respektīvi, zināt, ka Tu spēj kaut ko izdarīt, vai arī svarīgāk ir izdarīt to, ko Tu zini? Kā piemēru šeit var izmantot mums visiem tik ļoti tuvās debates. Kas ir svarīgāk, zināt to, ka debatē spēj uzvarēt un dzīvot ar tādu pārliecību, vai arī vienkārši uzvarēt un tad uzzināt to, ka Tu to vari izdarīt? :-)
Es zinu, Jūs sākumā teiksiet, ka nozīmīgāks ir otrs variants, kura laikā indivīds to izdara un tad uzzin, ka spēj to izdarīt, bet es uzskatu, ka pirmais variants ir diezgan noderīgs, lai indivīds spētu pilnvērtīgāk un efektīvāk izbaudīt dzīvi- dzīvojot diezgan iedomīgi, bet tomēr dzīvojot :-)

Vēlreiz novēlu Jums visiem laimīgu un panākumiem bagātu Jauno 09 gadu,
Priekā!

Shopping science!

Ne visiem izdodas saglabāt racionalitāti un vēsu prātu svētku laikā, īpaši ejot iepirkties. Daudzreiz mākusi sajūta, ka tas ko tu nopirki īsti nebija vajadzīgs, vai arī kas ir vēl augstākā PR līmenī saprast, ka tas ko tu nopirki tev nebija vajadzīgs, bet tagad kad tev tas ir tu jūties labāk nekā tad kad tev tā nebija.

Izlasot rakstu par masu patērētāja prāta ietekmēšanu veikalos, pēkšņi parādījās daži atzīmēšanas vērti fakti. Jautājums, kāpēc visi lielviekali izskatās tik vienādi, diez vai būtu pamatojams ar iztēles trūkumu ražotāju un tirgotāju un tirgotāju izpausmēs. Jai pamatojums kāpēc pārtikas veikali izvietoti pie pašas lielveikalu izejas, diez vai ir kas jauns kādam, bet kad sāc piedomāt, ka maize un piens jāmeklē vistālākajā maksimas stūri, tāpēc tas ir viens no biežāk pirktajiem produktiem un lai līdz tam nokļūtu jāiet garām pārdesimt plauktiem, kas paildzina tavu uzkavēšanos veikalā? Un kāpēc Hektors ir novietos lielveikalu plauktu apakšā, bet Jim Beam, kas ir viens no zīmolīgākajiem alkoholiem acu augstumā. (Tornis nav lielveikals :) Viņiem viens pīpis - LB vai Jim Beam. Vai arī žurnāli par slavenībām izvietoti tieši bērnu acu augstumā? Un arī Emīla Gustava šokolādes stends ir tieši pie izejas, jo pēc tam kad cilvēki izstaigājuši veikalu, un tā arī nebūs spējīgi izlemt ko šogad dāvināt kādam no tuviniekiem, nopirks tieši to skaisto melnās šokolādes salaveci, kas ir pie Emīla Gustava. Piedod, Marta, nekā personīga :) Protams daudz arī tiek strādāts pie tā, lai ari pircējs savu izvēli izdarītu ārpus lielveikala, bet tas jau ir cits stāsts.

Tie ir tikai daži no faktiem un metodēm, kas sekmē masu patēriņu un tās vēl ir tikai „ziediņi”. Par masu čakarēšanas metodēm un vienu no PR pamatlicējiem var aplūkot iekš Youtube.

Priekā,

Izlasiet un noskatieties!

Ekonomikas teorija vs. politikas prakse

Pavaodot svētdienas pievakari pie televizora un interneta, "uzdūoros" kādam interesantam video materiālam, kur Ministru Prezidents projekta "Iespējamā misija" ietvaros februārī skolā māca makroekonomikas teorijas, kuru ietveros viņš stāsta, ka recesijas laikā, kad notiek lejupslīde un ir jāstimulē ekonomika un nedrīkst palielināt nodokļus, bet gluži pretēji - nepieciešams samazināt nodokļus. It kā tik tālu loģiski, jo preču patēriņš nesamzinās un valstī ieplūst nauda.

Taču nepaiet pat gads, kad MP dara gluži pretējo. Vai tiešām economiskās recesijas laikā Latvijai nepieciešams palielināt nodokļus? Un, ja jā, tad kam tas ir izdevīgi - ar domu, vai tā ir Starptautiskā valūtas fonda prasība vai citu aizdevēju prasība? Jo jāsaprot, ka otra altrenatīva, lai arī sākotnēji varētu radīt šoka efektu un palielināt importa preču cenu pieaugumu, bet ilgtermiņa terapeitiskais efekts varētu būt jūtams, veicionot vietējo ražošanu un saimniecību kopumā.

Vai skolas apslāpē radošumu?