Izlasot Ministru Prezidenta paziņojumu un The Economist rakstu par Latviju (visai spēcīgs apakšvirsraksts, starp citu*), pirms gulēt iešanas parakājos bišķi dziļāk un tas man atsauca atmiņā arī dažas BD atziņas.
Aleksis Tokvlis ("Demokrātija Amerikai") 19. gs. sākumā runāja, ka par attīstītu pārvaldi un demokrātiju var runāt tur, kur pilsoņi spējīgi pārvaldīt teritoriju pat tad, ja vienā dienā viņi pamostās, saprotot, ka viņu teritoriju pārvaldošie cilvēki ir prom. Un nenāks vairs atpakaļ. Tāda gadījuma iedzīvotāji ar spējām, kuras tie ieguvuši iesaistoties nevalstiskās kustībās, vēsi pilda pārvaldes funkcijas. Protams, pastāv atšķirība starp globalizācijas laiku un19. gs. štatu pašpārvaldēm, bet princips, ka pilsoniskās iesaistīšanās aktivitātes attīsta iedzīvotāju spējas, veido vienotas vērības, kā rezultātā arī- spēcīgu valsti, kļūst skaidrs.
Kāpēc vienā sabiedrībā cilvēki brīvi var kooperēties, bet citās tas sagādā problēmas? Nepiespiesti iesaistīties cilvēki var tikai tad, ja viņi uzticās cilvēkam, ar kuru nākas sadarboties. Laikā, kad R-Eiropas valstis stiprināja savstarpējo uzticēšanos uz plašiem ideāliem veidotās grupās, Latvijā bija aizliegts veidot brīvprātīgas un vienojošas aktivitātes. Aizliegums toties spēcināja attiecības šaurā ģimeņu, radu un tuvāko draugu lokā. No PSRS laika tas pazīstams kā blats.
Pašreiz valstī strādā kaudze ar ierēdņiem, reprezentatīvām personām un valsts pārvaldes darbiniekiem. Neviens no viņiem (ar retiem izņēmumiem) nav dzimuši pēc 1991. gada. Tas nozīmē, ka neveinam no viņiem tā īsti nemaz nav bijusi iespēja sevi asociēt ar ko vairāk kā savu ģimeni un radiem, jo gluži vienkārši pastāvošā valdība to neļāva.
Identitāte, kas ir parādības par mūsu asociācijām un uztveri par apkārti, nostiprinās 12-18 gados, kad, vērojot apkārtējo paradumus, mēs beidzot paši arī nostiprinām savu uztveri par par to, kas mēs esam, un kā mums jārīkojas attiecīgajā situācijā. Tad arī tiek pārņemti tādi paradumi, kā kontatkēšānās un saskarsme ar citiem, kas lielā mērā attiecināms uz līdzdalību. Acīmredzot 18 gadi nav bijis pietiekams laiks, lai līdzdalības paradumi mainītos, uzticēšanas būtu plašāka kā tikai savā ģimenes lokā un tiktu izveidota plašāka identitāte, kuras pamatā ir kooperējošas aktivitātes un kopīgs labums. Tā rezultātā ir šauri ģimenes un radu sakari, korupcija un blats.
Priekā, par nākotni!
* Vultures are circling over Latvia
Aleksis Tokvlis ("Demokrātija Amerikai") 19. gs. sākumā runāja, ka par attīstītu pārvaldi un demokrātiju var runāt tur, kur pilsoņi spējīgi pārvaldīt teritoriju pat tad, ja vienā dienā viņi pamostās, saprotot, ka viņu teritoriju pārvaldošie cilvēki ir prom. Un nenāks vairs atpakaļ. Tāda gadījuma iedzīvotāji ar spējām, kuras tie ieguvuši iesaistoties nevalstiskās kustībās, vēsi pilda pārvaldes funkcijas. Protams, pastāv atšķirība starp globalizācijas laiku un19. gs. štatu pašpārvaldēm, bet princips, ka pilsoniskās iesaistīšanās aktivitātes attīsta iedzīvotāju spējas, veido vienotas vērības, kā rezultātā arī- spēcīgu valsti, kļūst skaidrs.
Kāpēc vienā sabiedrībā cilvēki brīvi var kooperēties, bet citās tas sagādā problēmas? Nepiespiesti iesaistīties cilvēki var tikai tad, ja viņi uzticās cilvēkam, ar kuru nākas sadarboties. Laikā, kad R-Eiropas valstis stiprināja savstarpējo uzticēšanos uz plašiem ideāliem veidotās grupās, Latvijā bija aizliegts veidot brīvprātīgas un vienojošas aktivitātes. Aizliegums toties spēcināja attiecības šaurā ģimeņu, radu un tuvāko draugu lokā. No PSRS laika tas pazīstams kā blats.
Pašreiz valstī strādā kaudze ar ierēdņiem, reprezentatīvām personām un valsts pārvaldes darbiniekiem. Neviens no viņiem (ar retiem izņēmumiem) nav dzimuši pēc 1991. gada. Tas nozīmē, ka neveinam no viņiem tā īsti nemaz nav bijusi iespēja sevi asociēt ar ko vairāk kā savu ģimeni un radiem, jo gluži vienkārši pastāvošā valdība to neļāva.
Identitāte, kas ir parādības par mūsu asociācijām un uztveri par apkārti, nostiprinās 12-18 gados, kad, vērojot apkārtējo paradumus, mēs beidzot paši arī nostiprinām savu uztveri par par to, kas mēs esam, un kā mums jārīkojas attiecīgajā situācijā. Tad arī tiek pārņemti tādi paradumi, kā kontatkēšānās un saskarsme ar citiem, kas lielā mērā attiecināms uz līdzdalību. Acīmredzot 18 gadi nav bijis pietiekams laiks, lai līdzdalības paradumi mainītos, uzticēšanas būtu plašāka kā tikai savā ģimenes lokā un tiktu izveidota plašāka identitāte, kuras pamatā ir kooperējošas aktivitātes un kopīgs labums. Tā rezultātā ir šauri ģimenes un radu sakari, korupcija un blats.
Ir buntīte ar cilvēkiem, kas nav pieredzējuši, nedz blatus, nedz aizliegumu būvēt brīvprātīgas aktiviātes. Gan Latvijā reiz izaugs sabiedrība, kas, valdībai aizejot mājās, varēs vadīt valsti.
Nenoliedzami spiežu uz to, ka kolektīva uz vienotu mērķi balstīta rīcība ir pamatā attīstībai. Jūtieties brīvi, nepiekrist viedoklim!
Nenoliedzami spiežu uz to, ka kolektīva uz vienotu mērķi balstīta rīcība ir pamatā attīstībai. Jūtieties brīvi, nepiekrist viedoklim!
Priekā, par nākotni!
* Vultures are circling over Latvia
